Ko gan dzīvot nozīmē? Lai es pats zinot…

Lieliska ideja Man patīk Tik vienkārši… Nākamreiz kad atkal būšu Stokholmā, mēģināšu atrast šīs kāpnes . Kā nekā pati ar spēlēju klavieres taču
Šīs dienas prieciņš

Iedvesmo, ja tikai ieklausies, pārdomāt liek, ja tikai ieklausies….

Pēdējā laikā galīgi esmu pametusi novārtā šo vietni. Nesanāk laika. Patiesībā esmu ļoti aizņemta un galvenie vaininieki manā aizņemtībā ir darbs un skolas lietas. Nez, kaut kā nevaru paspēt visu sadarīt un paveikt laicīgi. Vienubrīd man pat bij iekrājušies 4 nepadarīti darbiņi. Rīt man būs eksāmens, seminārs, tā kā arī šis vakars noteikti ievilksies. Tiko priekšnieks lūdza, vai es sestdien nevarētu palīdzēt pabeigt vienu projektu. Tā lūk esmu apkrāvusies ar vezumu, kas pilns ar visādiem darbiem un darbiņiem…
Lai arī kā savu dzimšanas dienu nosvinēju kopā ar draudzenēm Siguldā. Bija ļoti jauka rudens pastaiga pa Siguldu. Apmeklējām arī kino “Lora” (burvīgs, ar ļoti ērtiem krēsliem), jauku pogu-gleznu izstādi Siguldas baznīcā. Ar rodeli arī nobraucu, tik gribējās, lai tas nobrauciens ir garāks. Starp citu vecais panorāmas rats joprojām darbojas , izbraucu arī ar to un izgriezos .

Un tā lūk aizbrauc vagoniņš… Šī ir pogu glezna, kura man īpaši iepatikās… Skaisti…

Tikai šajā rudenī sapratu, ka rudens ir burvīgs. Tā krāsu gamma, kas parādās, ejot caur parkiem un mežiem sajūsmina, sapratu, ka šis ir mans gadalaiks, jo esmu dzimusi rudenī. Patiesībā katrā gadalaikā var atrast visādus prieciņus, izklaides, kas der tikai un vienīgi attiecīgajam gadalaikam.
Šajā laikā, kas man iekritis tāds aizņemts, mūzika, mūzika un vēlreiz mūzika ir mans uzmundrinātājs, kad nogurums sāk nomākt, kad nāk galvā piktās, nejaukās domas, kad reizēm drūmums uzmācas. Mūzika ir mans sabiedrotais, mans draugs un pazinējs. Pēdējā laikā dikti priecājos par MUSE, par Snow Patrol un U2…

Rīt ir mana dzimšanas diena, jau šonakt ap pustrijiem kļūšu atkal par gadu vecāka. Rīt visa diena paies augstkolā, bet visjaukākais ir tas, ka puķe, kas stāv uz mana darba galda uzziedēja jau šodien (laikam nojauta, ka rīt manis nebūs). Vispār šonedēļ jūtu, ka man ir pārslodze. Strādāju no 9 līdz 19, tad vēl mājās turpinu strādāt, jo darbā vienai pašai sēdēt bail . Tiešām nav omulīgi, kad visi koridori tumši, apkopēja jau visu satīrījusi un tikai sargs vēl kaut kur manāms. Tieši šajā nedēļa iekrituši divi projekti, kuriem jāsataisa gada atskaites, skolā jāuzstājas ar prezentāciju un vēl jāsagatavo praktiskā darba atskaites. Tā kā man jāizmanto ANO un Nato dati un Pasaules bankas dati, tad nav diezko forši, ka nav interneta pieslēguma dzīvoklī, kurā pašreiz mitinos. Saprotu, ka mūsdienās grūti tomēr bez tā interneta un visām pārējām ierīcēm.

P.S. Visam pa vidu aktīvi tiek meklēts arī dzīvoklis, kur mitināties. Ja gadījumā kāds lasa šo ierakstu un zin kādu, kas izzīrē 2 istabu dzīvokli, vai arī pats izīrē, tad dodiet man ziņu.

Cilvēki meklē viens otru. Atrod. Ir laimīgi. Bet arī pazaudē viens otru. Kā dzīvē.

He, he, šodien sarēķināju, ka ir pienākusi tā maģiskā diena, kad man līdz 23 gadiem ir palikušas 23 dienas Vienā brīdī šogad būs jau arī tādi maģiski cipari, kad man jau būs palikuši 23 gadi, būs pagājušas 23 stundas, 23 minūtes un 23 sekundes.

Nez, vai tiešām cipariem ir kāda nozīme?
Šorīt pamodos un atkal klusi pie sevis dungoju Prāta vētras dziesmu “Plaukstas lieluma pavasaris”. Interesanti, ka pēdējā laikā pamodusies, dungoju pie sevis tieši Prāta vētras dziesmas. Šī diena iesākās arī nedauz maģiski un satraucoši. Pamodos pēkšņi 4.20 un uzreiz izlēcu no gultas paskatīties, cik ir pulkstenis un vai modinātājs nav jau nozvanījis. Tieši tas pats (plus galvā pavīd neliels satraukums, vai tik neesmu nokavējusi darbu) atkārtojās arī 4.29. Agrs rīta iesākums, tomēr man izdevās veiksmīgi sevi nomierināt, pasmieties par sevi un ielīst atpakaļ gultā. Vienīgais, kad 6.55 tiešām zvanīja modinātājs, un es to dzirdēju, tad negribējās celties. Vēlējos vēl pagulēt zem siltās segas un nelīst ārā, tomēr pēc 3 minūšu ilgas pēdējo miega minūšu izbaudīšas, piecēlos un devos uz virtuvi uztaisīt kakao. Šodien darbā ierados laicīgi, bet tas satraukums par darba nokavēšanu gan man pašai šķiet nedaudz jokains un neierasts. Tā nu iesākās mana mazliet maģiskā diena. Kādēļ es tik pēkšņi šodien ap 4 no rīta izlēcu no gultas, man nav skaidrs. Pieņemsim, ka tiešām tas ir 23 ietekmē.

Pagājušajā nedēļas nogalē bija jaukas brīvdienas, neskatoties uz to, ka atgriezos Rīgā ar nedaudz sāpošiem dažiem muskulīšiem . Daži muskuļi lika par sevi manīt, jo sestdiena bij pavadīta rokot kartupeļus. Labi, ka kartupeļu talka ir vienreiz gadā, bet tomēr tajā visā ir kaut kas jauks. Pirts vakara noslēgumā nespēja pilnībā atslābināt visas muskuļu grupas, tad nu nācās nākamajā rītā celties no gultas un saprast, ka vakar tiešām bija bijusi talka . Vakarā visi talcinieki tika arī pie lielā kartupeļu katla , jo taču bij jānogaršo tik čakli lasītie kartupeļi. Svētdienas rītā pamodos vēlāk nekā parasti, jo devusies pie miera arī biju salīdzinoši vēlu. Pēc iemalkotās fantastiskās lauku piparmētru tējas krūzes un maizītes devāmies uz mežu. Mežā salasījām sēnes un dzērvenes. Lasot sēnes, iemetu mutē arī kādu palikušo melleni, kā arī pēc ilga pārtraukuma pagaršoju brūklenes. Atcerējos, ka bērnībā man īpaši negaršoja šīs ogas, bet tagad varu teikt, ka viss ir mainījies, un brūklenes man liekas ļoti gardas. Dzērvenes nav tik gardas, bet arī tajās kā zināms ir tik ļoti vērtīgie vitamīni. Tā nu saelpojusies svaigo meža gaisu devos mājās. Mājās vēl apstaigāju ābeļdārzu, atklāju, ka jaunās ābelītes ir sākušas ražot neparasti gardus ābolus. Pēdējās plūmes, kas vēl bija, arī tika gardi notiesātas. Atkal izjutu to burvīgo mīlestību un pieķeršanos mazajiem suņukiem. Tas prieks par atkalredzēšanos ir neaprakstāms, un prieks, kas atkal atspoguļojas, kad saskrienamies pēc 10 minūšu ilgas neredzēšanās, arī ir tikai un vienīgi apbrīnojams . Vakarā sēdos pie sēņu tīrīšanas, bet noguru gan tās tīrot, iespējams tādēļ, ka vienai palika ļoti garlaicīgi. Pēc tam vēl noskatījos vienu Top Gear sēriju. Brālis atklāja man šo šovu, un pamazām saprotu, ka man arī tas sāk iepatikties. Skatīšos vēl. Pirmdienas rītā mēroju ceļu atpakaļ uz Rīgu un devos “pa taisno”uz darbu. Pa ceļam vēl pārdomāju interesantās sarunas ar interesantiem cilvēkiem, kas liekas arī liek man paskatīties uz pāris lietām no cita skatu punkta. Pārliecinājos, ka tik tiešām ir pasaulē cilvēki, kam nav tikai vienvirziena domāšana.
Pagājušajā nedēļā bija arī pirmā nedēļa skolā. Pirmais iespaids ir jauks. Daži jauni kursabiedri, moduļu sistēma liekas tāda intensīva, bet varbūt tā liekas, jo sākās viss ar matemātiku, statistiku un SPSS. Divu dienu laikā tiku pie 4 atzīmēm, kas mani pašu nedaudz pārsteidza, bet, redz, var arī tā. Šodien domāju par augstskolu un valsti, kur gribētu doties apmaiņas programmā. Prātā pazibējusi doma, ka kādu laiku pastudēt citā valstī varētu būt diezgan interesanti un arī noderīgi. Nez, varbūt tiešām sadomāšu un kaut kur aizbraukšu, bet pagaidām tepat Latvijā dzīvojos. Vēl man ir prieks, ka šodien mēroju ceļu no darba ar smaidu uz lūpām. Tāds mazs prieciņš tāpat par padarīto, par dienu, par cilvēkiem, kas smaida, jo visi cilvēki smaida vienā valodā:).

Es esot vienīgais cilvēks, kas strādā, bet nesūdzoties, ka ir slikti, nesūdzoties par krīzi un tās ietekmi. Ilgi domāju par šiem kolēģu vārdiem, ar kuriem es tiku raksturota. Vārdiem ir liela nozīme, bet dažkārt cilvēki tiem pieķeras pārāk stipri un tad pārdzīvo. Vārdus tik ātri var izteikt, jāvar taču arī tos ātri aizmirst.
Šodien sapratu, ka man ļoti nepatīk kaut ko darīt, ja es nesaskatu nekādu jēgu iegūtajam rezultātam. Kaut kā ļoti jāpapūlas saskatīt mērķi jebkam, citādi man grūti pieķerties darbam. Jo skaidrāks, praktiskāks mērķis, jo labāk. Darīt kaut ko, kas vērsts uz reālu ieguvumu, labumu ir daudz foršāk.

Citāts par darbu: “Labāk būt trakam darītājam, nekā mierīgam aprunātājam.” /Kristīne Dzērve/

Kāds no lasītājiem jau zinās, ka man dikti nepatīk, ja tiek dauzītas durvis. Cilvēki, kas to dara, gan saka, ka viņi ļaujot durvīm pašām aizkrist. Saprotu, ka caurvēja izraisīta durvju aizsišanās ir gadījusies katram, bet regulāra durvju aiztaisīšana ar troksni nav durvju aizvēršana, tā es to nesauktu. Es to saucu par durvju sišanu. Man jau izsenis šāda veida durvju aizdarīšana ar papildus trokšņa elementu liekas viena no agresijas izpausmēm. Nevaru saprast, vai tiešām cilvēkiem neliekas, ka viņi rada nejauku papildu troksni, ka bieži tās dauzot, neuzlabosies to kvalitāte, bet tieši pretējs efekts radīsies. Šodien aptuveni puse cilvēku, kas ienāk un iziet, vai arī iet uz kādu citu laboratoriju, nodauza tik durvis. Nevaru saprast, vai tas ir kaut kāds 1. septembra iespaids, vai arī šādi tiek izrādītas kaut kādas emocijas? Pārlieku liels stress iespējams kādam sakrājies? Vai arī vienkārši gribas likt manīt, ka ar durvīm ir īpašas attiecības. Jāsaka, ka es tiešām cenšos neņemt vērā šo dažu cilvēku īpašo durvju aizvēršanas mākslu, tomēr šodien jau sāku just nelielu nepatiku, jo kas par daudz, tas par skādi. Nu kā aptrakuši. Es ceru, ka tas tiešām ir kaut kāds 1. septembra izraisīts nemiers, steiga, vai nezināmās nākotnes izraisīts satraukums, kas liek nevis durvis aizvērt, bet aizsist ar blīkšķi . Ja tas tā turpināsies, varbūt jāuzliek zīmīte: “Durvis nav vainīgas “

Lai arī kā 1. septembrī man viss patika. Priecīgu zinību dienu!